Tikšanās kafejnīcā šoreiz nebija līdzīga iepriekšējai. Sarmīte neieradās ar iesācējas trīsām, bet gan ar stingru izlēmību, kāda piemīt cilvēkam, kurš izgājis cauri pārbaudījumam un izturējis
Visas iepriekšējās daļas tu vari atrast mūsu lapā.
Padusē viņa nesa mapi ar izdrukām. Viņas skatiens bija koncentrēts, kustības nedaudz straujākas nekā parasti. Viņa pasūtīja stipru espresso, pat neieskatoties ēdienkartē, un izklāja Alekseja priekšā sagatavotos papīrus. Skaitļi, grafiki, budžeta aprēķins, ņemot vērā tipogrāfijas pakalpojumus — viss bija salikts pa plauktiņiem ar grāmatvedisku, taču jau dvēseliskas kaisles piepildītu precizitāti.
Aleksejs klausījās nepārtraucot, viņa acis slīdēja pār skaitļu stabiņiem, un lūpu kaktos rotājās atzinīgs smaids. Kad viņa pabeidza, viņš nolika planšeti, kurā bija veicis piezīmes.
— Lieliski, — viņš noteica, un viņa balsī skanēja neviltota sirsnība. — Jūs pat esat ņēmusi vērā iespējamās tipogrāfijas uzcenojumus steidzama pasūtījuma gadījumā un ielikusi desmit procentus neparedzētiem izdevumiem. Tas ir profesionāli. Tieši tāda pieeja ir vajadzīga.
Viņš paņēma viņas prezentāciju un kārtīgi salika lapas. Tad atliecās krēsla atzveltnē, un viņa sejas izteiksme kļuva nedaudz nopietnāka.
— Sarmīte, pēc mūsu pēdējās tikšanās… es atļāvos ievākt šādas tādas ziņas. Par jūsu bijušo vīru. Caur saviem kanāliem. Ceru, ka jūs to neuzskatīsiet par iejaukšanos.
Sarmīte sastinga. Tasīte viņas rokā notrīcēja, un kafija gandrīz izšļakstījās. Modra vārdi par to, ka viņu “jau apsargā”, atbalsojās atmiņā. Viņa lēnām nolika tasīti uz apakštasītes, cenšoties, lai rokas nedrebētu.
— Un… ko jūs uzzinājāt? — viņa klusi jautāja.
— Viņam ir nopietni parādi, — Aleksejs teica tieši, bez izpušķojumiem. Viņa skatiens bija godīgs un stingrs. — Ne tikai privātpersonām, bet arī kādai organizācijai, kas neizceļas ar pacietību un likumpaklausību. Tas izskaidro viņa izmisušos mēģinājumus sazināties ar jums un to sievieti. Taču tas arī padara viņu neprognozējamu un bīstamu. Vēstule — tie pagaidām ir tikai ziediņi, mēģinājums izdarīt legālu spiedienu. Kad tas nenostrādās… viņš var ķerties pie citām metodēm.
Sarmīte pamāja. Viņa jau bija jutusi šo uz savas ādas — fotogrāfijas ar viņas kāpņu telpu, draudošs jautājums ziņā.
— Es uzrakstīju iesniegumu, — viņa teica, un viņas balss skanēja mierīgāk, nekā viņa gaidīja. — Vakar. Ar materiāliem.
— Tas ir pareizi, — Aleksejs atzinīgi novērtēja. — Bet viņi, diemžēl, bieži rīkojas post factum. Kad kaut kas jau ir noticis. Profilakse nav viņu stiprā puse tik delikātās lietās. Tāpēc man ir konkrēts piedāvājums.
Viņš ieturēja pauzi, ļaujot viņai sagatavoties.
— Uzstādiet savā dzīvoklī labu videonovērošanas sistēmu. Ne tikai kameru-rotaļlietu, bet pilnvērtīgu komplektu: kameru pie ārdurvīm ar plašu skata leņķi un kustības sensoru, sensoru uz balkona durvīm un, iespējams, uz visneaizsargātākajiem logiem. Ar attēla un paziņojumu izvadi tieši tālrunī. Es pazīstu uzticamu firmu, viņi veido šādas sistēmas nelieliem biznesa objektiem. Es varu vienoties par montāžu par optimālu cenu. Bet jūs… jūs pēc tam, kad sāksies akcijas projekts un jums būs pirmā peļņa, atdosiet man aprīkojuma un uzstādīšanas izmaksas. Uzskatiet to par… — viņš meklēja vārdu, — lietišķu avansu. Investīciju kopīgā projekta galvenā partnera drošībā. Viņas stabilitāte un miers ir manās interesēs.
Viņš nerunāja kā aizbildnis, kas piedāvā žēlastības dāvanu, bet gan kā pragmatiķis, kurš aprēķina riskus. Tas bija taktiski un gudri. Sarmītes lepnums uz mirkli mēģināja sacelties, taču to tūlīt pat aizēnoja asa, gandrīz fiziska vēlme justies drošībā savās mājās. Redzot viņas svārstīšanos, Aleksejs piebilda:
— Tā nav dāvana, Sarmīte. Tā ir saprātīga piesardzība. Kā apdrošināšana. Jūs taču apdrošināt automašīnu? Šī ir apdrošināšana jūsu mieram un, attiecīgi, mūsu kopējās lietas panākumiem.
Viņam bija taisnība. Pēc mirkli ilgas iekšējas cīņas viņa pamāja.
— Labi. Darīsim tā. Paldies.
Viņa acīs pazibēja atvieglojums, ko ātri nomainīja lietišķa savāktība.
— Lieliski. Es vēl šodien sazināšos ar viņiem. Vienosimies par uzstādīšanas laiku, kas jums ir ērts.
Vakarā viņas dzīvoklī smaržoja pēc svaigas krāsas un jaunas plastmasas. Meistari — divi pusmūža vīrieši, klusi un efektīvi — strādāja ātri un tīri. Pēc divām stundām viss bija gatavs. Maza, gandrīz nemanāma kamera raudzījās uz durvīm no priekštelpas stūra. Sensors uz balkona durvīm bija paslēpts rāmī. Sarmīte lejupielādēja lietotni tālrunī, un pēc minūtes ekrānā iedegās skaidrs, krāsains viņas pašas ārdurvju attēls.
Viņa varēja redzēt visu: tukšo paklājiņu, ēnu no pakaramā. Viņa ieslēdza kustības noteikšanas režīmu, un sistēma tūlīt pat atsūtīja testa paziņojumu, kad viņa pati iegāja kameras redzeslaukā. Sajūta bija dīvaina — vienlaikus nedaudz baisa no totālās uzraudzības un neticami nomierinoša. Tagad viņai bija acs, kas neguļ. Viņa piezvanīja Madarai.
— Nu, kā tavi pils mūri? — tā uzreiz jautāja, sadzirdot viņas balsī nogurušu, bet ne pilnu sasprindzinājumu.
— Uzstādīja. Viss darbojas. Es tagad redzu savu kāpņu telpu kā uz delnas. Jūtos… nedaudz paranoiski, bet galvenokārt — drošībā.
— Tas ir galvenais. Klau, bet tas Aleksejs… — Madaras balss kļuva piesardzīga, — kāds viņš ir? Tu viņam uzticies? Pēc visa, kas bija ar Jāni… es vienkārši pārdzīvoju.
Sarmīte aizdomājās, skatoties uz tumšo ekrāna kvadrātiņu, kurā bija iemūžināta viņas mierīgā, tukšā priekštelpa.
— Viņš ir citādāks, Madara. Pilnīgi. Viņš neizdara spiedienu, nelien dvēselē, nepieprasa pateicību. Viņš… ciena robežas. Un palīdz, bet tā, lai nepazemotu, neieliktu parādnieka stāvoklī. It kā mēs tiešām būtu partneri. Lietišķi.
— Skaties ar sirdi, lai nekļūdītos vēlreiz, — Madara maigi brīdināja. — Bet… es priecājos, ka tev ir parādījies kāds, uz ko var paļauties šajā cīņā. Kaut kāda akmens siena. Un tas, ka tu ej uz baznīcu, pie mācītāja… tā arī ir zīme. Tur arī cilvēki citādāki pulcējas. Ne visi, protams, bet… gaišāki vai kā.
Pēc sarunas Sarmīte apsēdās klusumā. Neieslēdza televizoru. Vienkārši sēdēja, klausoties pilsētas klusajā dūkoņā aiz loga un klusumā sevī. Tad paņēma nobružāto grāmatiņu ar veču lūgšanu. Pirmo reizi daudzu dienu laikā viņa to lasīja nevis ar trauksmi, izlūdzoties aizsardzību, bet ar klusu, nogurušu, taču sirsnīgu pateicību. Par palīdzību uz ceļa. Par Alekseja stingro plecu. Par šo trauslo, bet reālo drošību četros mūros. Vārdi ieguva jaunu, dziļu jēgu. Miers — lūk, ko viņa sāka iegūt. Ne bezrūpību, bet tieši mieru, kas izkalts cīņā un nostiprināts ar palīdzību.
Ēnas dienas gaismā
Sestdiena “Siluetā” vienmēr bija īpašas, dzīvas steigas diena. Sarmīte aizkavējās pēc oficiālā darba laika beigām, lai pabeigtu nedēļas pārdošanas atskaiti Eleonorai. Viņa sēdēja pie kases, iegrimusi skaitļos, un tikai klusā ledusskapja dūkoņa un retas skaņas no ielas traucēja veikala klusumu. Pēkšņi tālrunis uz galda notrīcēja un izdeva īsu, bet trauksmainu skaņu — īpašu signālu no kameras lietotnes. “Konstatēta kustība”.
Viņa atvēra lietotni. Ekrānā nakts redzamības melnbaltajā režīmā bija redzams viņas laukumiņš. Viņas durvīm tuvojās vīrietis tumšā jakā ar galvā uzvilktu kapuci. Tas nebija Jānis — cits augums, cita kustību maniere, slēptāka, pieložņājoša. Vīrietis apstājās pie durvīm, noliecās, it kā kaut ko pētot slēdzenes rajonā. Tad strauji izslējās un pieplaka pie actiņas, mēģinot ielūkoties iekšā. Viņš nostāvēja tā dažas sekundes, tad, it kā sajutis neredzamo objektīva skatienu, strauji pagriezās tieši pret kameru.
Viņa seja bija paslēpta kapuces ēnā, taču poza pauda saspringtu uzmanību. Viņš ātri atkāpās un burtiski aizskrēja lejā pa kāpnēm, pazūdot no redzesloka. Sarmītei aizrāvās elpa. Viņa uztaisīja ieraksta ekrānuzņēmumus, saglabāja video fragmentu un uzzvanīja savas apsaimniekošanas kompānijas apsardzes dienestam, bet pēc tam — iecirkņa pilnvarotajam, kurš bija pieņēmis viņas iesniegumu. Viņas balss skanēja pārsteidzoši mierīgi un skaidri, kad viņa diktēja adresi, laiku un notikuma būtību, atsaucoties uz videoierakstu.
Kamēr viņa gaidīja, sēžot aizslēgtā veikalā ar ieslēgtu gaismu, tālrunis atkal novibrēja. Ziņa no Alekseja: “Atskaiti saņēmu. Viss skaidri un detalizēti. Rīt no rīta parakstīsim līgumu ar tipogrāfiju. Kā jūs jūtaties? Neesat pārpūlējusies?”
Viņa paskatījās uz šo vienkāršo, cilvēcisko ziņu, kas spraucās cauri viņas ledainajām bailēm kā gaismas stars caur plaisu. Ar drebošiem pirkstiem viņa atbildēja: “Paldies. Viss normāli. Gatavojos rītdienai. Tikšanās 11:00?” Viņa nerakstīja neko par notikušo. Negribēja izskatīties pēc mūžīgajām nepatikšanām. Un, lai cik dīvaini tas nebūtu, tajā brīdī viņai tiešām bija svarīgi justies kā biznesa partnerim, kuram vienkārši radušās dažas tehniskas grūtības.
Nākamajā dienā Aleksejs piedāvāja apspriest pēdējās akcijas detaļas nevis birojā, bet īsas pastaigas laikā skvērā netālu no viņas mājas. Diena bija vēsa, saulaina, ar asu rudens vēju, kas rāva dzeltenās lapas no kļavām. Viņi gāja pa aleju, un Aleksejs runāja par reklāmas materiālu maketēšanu, bet Sarmīte klausījās tikai pa pusei, viņas skatiens klīda pa krūmiem, soliņiem, reto gājēju sejām. Pēc ilgas pauzes viņa pēkšņi viņu pārtrauca.
— Vakar vakarā… pie manām durvīm kāds bija pienācis. Ne viņš. Kāds cits. Kamera fiksēja.
Aleksejs apstājās kā iemiets. Viņa seja, parasti mierīga un koncentrēta, acumirklī kļuva cieta, kā no akmens izkalta. Visas lietišķās domas it kā izgaisa.
— Parādiet, — viņš īsi noteica.
Viņa izņēma tālruni, atvēra saglabāto video fragmentu. Viņš paņēma no viņas tālruni un uzmanīgi, vairākas reizes noskatījās īso ierakstu, palielinot attēlu.
— Skaidri redzams, ka viņš pārbauda slēdzeni un mēģina skatīties actiņā, — konstatēja Aleksejs, un viņa balss kļuva auksta un metāliska. Ierakstu nodevāt?
— Jā, uzreiz. Viņi teica, ka pastiprinās patrulēšanu rajonā. Bet… es tik un tā baidos. Pastāvīgi. Šķiet, ka viņš… viņi… ir visur.
Aleksejs atdeva viņai tālruni un dažas sekundes raudzījās kaut kur tālumā, kailajos koku zaros. Tad viņa skatiens atgriezās pie viņas, un tajā cīnījās lietišķs savaldīgums un kaut kas personiskāks, dziļāks un tumšāks.
— Sarmīte, es negribu jūs biedēt vēl vairāk. Bet man kaut kas ir jāsaka. Man pašam ir… personiska, ļoti rūgta pieredze ar uzmācīgiem, bīstamiem cilvēkiem. Tāpēc es reaģēju tik asi.
Viņš ieturēja pauzi, piemeklējot vārdus, un Sarmītei likās, ka šis vienmēr par sevi pārliecinātais vīrietis pēkšņi kļuvis vājāks.
— Man ir meita. Annija. Viņai ir četri gadi. Viņas mamma… viņas mamma neizturēja ikdienas pārbaudījumus, atbildību, šo ģimenes nastu. Vienkārši aizgāja. Atstāja zīmīti, kad mazajai bija gads. Es to atradu uz virtuves galda blakus tukšai piena pudelei. Tāpēc es saprotu, kas ir bailes par tuvu, neaizsargātu cilvēku. Un kas ir nodevība, kad no tevis aiziet tas, kuram tu uzticējies visvairāk. Varbūt tāpēc… es saredzu jūsos kaut ko radniecīgu. Spēku. Nesalaužamību. Jā, jūs baidāties, tas ir normāli. Bet jūs nepadodaties. Jūs būvējat jaunu dzīvi, aizsargājat to, kā varat. Es to cienu.
Šī atzīšanās Sarmīti apstulbināja. Viņa redzēja sev priekšā veiksmīgu uzņēmēju, tīkla īpašnieku, cilvēku ar dzelzs tvērienu. Un pēkšņi — šīs problēmas, šis bērns, kas palicis uz viņa rokām. Viņas dvēselē kaut kas sakustējās un kļuva siltāks.
— Man… ļoti žēl, — viņa klusi noteica, un tie nebija tikai vārdi. — Un es apbrīnoju jūs. Vienam audzināt bērnu… tas ir milzīgs darbs un varoņdarbs.
Aleksejs neveikli pamāja ar roku, it kā atvairot līdzjūtību, bet viņa acīs pazibēja pateicība. Tad viņš izņēma tālruni, dažas sekundes šķirstīja galeriju un pasniedza to Sarmītei.
— Lūk, viņa. Annija.
No ekrāna raudzījās meitenīte ar milzīgām, brūnām acīm kā tēvam un tumšu loku mākoni. Viņa smējās, apskāvusi milzīgu plīša lāci. Sarmītes sirds sažņaudzās smeldzīgā maigumā un kādā aizmirstā mātišķā skumjā. Viņa pasmaidīja, un šis smaids bija skumjš un silts.
— Cik skaista… Ļoti līdzīga jums. Acis.
Tajā brīdī Alekseja tālrunis viņas rokās novibrēja un sāka zvanīt. Viņš ar atvainojošos žestu to paņēma, uzmeta skatienu ekrānam, un viņa seja acumirklī mainījās. Viss siltums, viss vājums pazuda, it kā to nekad nebūtu bijis. Skatiens kļuva ledains, koncentrēts, lūpas savilkās tievā, cietā līnijā. Viņš atkāpās dažus soļus sāņus.
— Jā, klausos, — viņa balss kļuva klusa, bet tik blīva un smaga, ka tā bija dzirdama pat pa gabalu. — …Atradāt? Kur tieši? …Skaidrs. Un saistība ar tiem puišiem no apstiprinājās? Labi. Turiet viņu pastāvīgā kontrolē. Visas viņa pārvietošanās. Ja mēģinās viņai tuvoties — tūlīt rīkojieties pēc plāna “B”. Jā. Es atļauju. Turiet mani kursā.
Viņš nolika cauruli un dažas sekundes stāvēja nekustīgi, skatoties zemē, viņa pleci bija saspringti. Tad viņš dziļi ieelpoja, izelpoja, un, kad pagriezās atpakaļ pret Sarmīti, viņa seja atkal bija relatīvi mierīga, taču acīs palika auksts, bīstams tērauds. Viņš acīmredzot nupat bija devis kādu ļoti nopietnu pavēli. Un šī pavēle, bez šaubām, bija saistīta ar Jāni. Vārdi “plāns B” skanēja draudīgi un galīgi.
— Atvainojiet, steidzamas darīšanas, — viņš noteica parastā tonī, taču Sarmīte jau redzēja citu cilvēku. Ne tikai lietišķu partneri vai vientuļo tēvu. Bet cilvēku, kurš prot un ir gatavs aizsargāt to, kas viņam dārgs. Cieti, efektīvi un bez liekiem sentimentiem.
Viņš pavadīja viņu līdz kāpņu telpai. Pirms ieiešanas viņa pagriezās.
— Aleksej… paldies. Par visu.
Viņš pamāja, un viņa acīs uz mirkli atkal pazibēja kaut kas silts.
— Saudzējiet sevi, Sarmīte. Līdz rītdienai vienpadsmitos.
Viņa iegāja kāpņu telpā, bet viņš palika stāvam uz ielas, skatoties viņai pakaļ. Tad izņēma tālruni un nosūtīja vēl vienu īsu ziņu. Sarmītes pagātnes ēna nupat bija sadūrusies ar ļoti reālu, ļoti apņēmīgu un, iespējams, nežēlīgu tagadnes spēku. Un Sarmīte, kāpjot pa kāpnēm, juta ne tikai palikušās bailes, bet arī dīvainu atvieglojumu. Viņa nebija viena šajā spēlē. Un viņas sabiedrotais, kā izrādījās, bija kur kas nopietnāks, nekā viņa varēja iedomāties.
Turpinājums būs atkal rīt. Noslēgums un atklājums ir pavisam tuvu! Iegriezies atkal rīt, lai turpinātu lasī. Gaidīsim 🙂
